Bauņu meitas tērps

Īsumā

  • Bauņu meitai mugurā ir tunikveida piegriezuma krekls ar vaļēju dūrgalu
  • Kreklu pie pakakles sasprauž ar mazu saktiņu
  • Brunči un ņieburs darināti no sarkani zaļi rūtaina vilnas auduma
  • Ņieburs ir rotāts ar stikla salmiņu un sarkandzeltenu diegu izšuvumu un aizdarāms ar divām diegu pogām
  • Brunču apakšmala rotāta ar sarkanām vilnas auduma uzšuvēm, kuras apstrādātas ar dzeltenu diegu izšuvumu
  • Meita galvā liek sarkanu, sapītu matauklu (sarkana austa auduma lenta), kuras gali ir izšūti
  • Kājās ir baltas, adītas zeķes un melnas, slēgtas kurpes

Vēsture un izcelsme

Vidzemi no Latgales atdala Pededzes un Aiviekstes upes, no Sēlijas un Zemgales - Daugava, bet ziemeļos tā robežojas ar Igaunijas Republiku. Vidzemē tradicionāli izšķir vairākus tautastērpu nēsāšanas un darināšanas tipus un apvidus: Piebalgas, Lielvārdes, Krustpils, Rietumvidzemes, Ziemeļvidzemes un Austrumvidzemes.

Šī etnogrāfiskā novada tautastērpi pamatā veidojušies uz seno latgaļu un lībiešu kultūras tradīciju pamatiem. Vidzemes lielākajā daļā nēsāja tunikveida kreklus ar balto darbu tehnikā izšūtu rotājumu. Ļoti bagātīgi un koši bija sieviešu brunči - svītroti, šķērssvītroti, rūtaini, rakstaini. Lielvārdes reģionam raksturīgi ņieburbrunči. Tos apjož ar sarkani balto, rakstaino jostu, kas dzīvo paralēlu dzīvi un ir kā patstāvīgs latviešu kultūras simbols.

Villaines mēdza aust svītrotas vai skujotas, t.s. snātenes, bet pārsvarā Vidzemē ir izplatītas baltās villaines ar krāsainu izšuvumu galos un malās, kā arī pilnīgi baltās goda villaines. Tradicionāli Vidzemē nēsāja arī ņieburus un jakas. Sievas galvā lika torņa cepures. Meitu galvas rota bija stikla pērlīšu vainagi un matauklas.

Vidzemei raksturīgas burbuļsaktas un pakaru saktas ar piekariņiem un sarkaniem stikla akmentiņiem, ar kurām tika saspraustas baltās goda villaines. Krekla priekšas šķēlumu aizsprauda ar vairākām gludām vai reljefām riņķa saktiņām.

Vidzemes vīrieši valkāja kā īsos un pusgaros svārkus, kā arī garos muduraiņus un krunkainus. Garos svārkus parasti vilka vēsā laikā virs īsajiem svārkiem. Svārkus šuva no pelēkas vai baltas vadmalas ar citas krāsas vadmalas vai aukliņu rotājumiem. Plaši izplatītas Vidzemē bija vilnas, pusvilnas, linu vai pakulu auduma bikses. Tās varēja būt kā garās, tā arī īsās bikses. Tradicionāla vīriešu apģērba sastāvdaļa bija arī veste. Virs goda svārkiem tika sietas svītrainas vai ziedainas jostas.

Zeķes adīja baltas vai krāsainiem rakstiem un/vai strīpām. Kā sievietes, tā arī vīrieši garās zeķes zem ceļa apsēja ar krāsainām prievītēm. Sievietes valkāja arī caurumotā rakstā adītas baltas linu vai kokvilnas diegu zeķes.