Latgale
Latgale ir kultūrvēsturisks apgabals Latvijas austrumdaļā. Tās ir seno latgaļu apdzīvotās teritorijas, kur vērojama aktīva kultūru mijiedarbība ar kaimiņos esošajiem slāvu un daļēji arī Baltijas somu etnosiem. Daudzu gadsimtu garumā tā bijusi etniski un reliģiski jaukta teritorija. Latgalē izšķir divus tautastērpu novadus: Ziemeļlatgale un Dienvidlatgale.
Ziemeļlatgales tērpu novads aptver kādreizējo Abrenes apriņķi (mūsdienās daļa no tā ir Krievijas Federācijas teritorija) un Ludzas apriņķa ziemeļu daļu: senākos Balvu, Baltinavas, Viļakas, Rugāju un Šķilbēnu pagastus. Šajā novadā seno latgaļu un Baltijas somu kultūru mijiedarbībā ilgstoši saglabājušās senas apģērba iezīmes.
Dienvidlatgales tērpu novads aptver lielāko daļu no kādreizējā Daugavpils, Rēzeknes un Ludzas apriņķa, par robežšķirtni aptuveni uzskatot senāko Kārsavas, Mērdzenes un Nautrēnu pagastu teritoriju. Kādreizējā Daugavpils apriņķa rietumdaļa ietilpst Krustpils tautastērpa, kas pieskaitāms Vidzemes tērpam, novadā.
Tautastērpi
Latgaļu aheoloģiskais sievas tērps
Autori: Dagnija Kupče, "Vēverīšas" (brunči, krekls, villaine, galvas auti, sietavas), "Kristāla kurpīte" (zābaki), Uldis Radziņš (aste).
Latgaļu sievietes arheoloģiskais tērps
Latgaļu sievietes arheoloģiskā tērpa rekonstrukcija (12.gs.).
11.–12. gadsimta latgaļu sievietes tērpa rekonstrukcija
11. un 12. gadsimta latgaļu sievietes tērpu raksturoja grezna villaine un bagāts rotu klāsts, kas norādīja uz valkātājas īpašo stāvokli sabiedrībā. Tumši zilā villaine viscaur tika noklāta ar bronzas rotājumiem un uz krūtīm sasprausta ar saktu. No rotām greznākie bija metāla vainagi un kaklariņķi, kurus lielā skaitā lika kopā ar važiņrotu. Rokas klāja spirālaproces un vairāki gredzeni.
14. gadsimta latgaļu sievietes tērpa rekonstrukcija
14. gadsimtā latgaļu tērpus skāra lielas pārmaiņas. Tumši zilās villaines ar ieausto bronzas gredzentiņu rakstu nomainīja rūtainas vai joslās rakstainas plecu segas no vilnas un lina. Izmainījās aproču formas un ornamenti. Gan villaiņu, gan arī vainagu rotāšanai izmantoja dzeltenas stikla pastas krellītes, sīkas bronzas spirālītes un alvas-svina rozetes. Metāla vainagusnomainīja no auduma darinātie ar uzšūtu rotājumu joslām. Pēc senas tradīcijas tiem mugurpusē pievienoja piekarus, kas darināti no krāsotiem vilnas pavedieniem un bronzas spirālītēm. Piekari noslēdzās ar grezniem rombveida pinumiem. Pamazām izzuda arī senāk raksturīgie metāla kaklariņķi, ko aizstāja ar ievesto stikla kreļļu un kauri gliemežvāku kaklarotām.
Ziemeļlatgales sievas tērps
Garš (līdz pus lielam) linu auduma krekls, kas šūts no taisnstūrveida auduma gabaliem jeb tunikveida krekls: priekša un muguras daļa ir no viena auduma, kas plecu daļā pārlocīts. Krekla stāva daļas audums (rombveida trinītis) atšķiras no citu kreklu daļu auduma. Kreklam ir virsū šūtie uzpleči un sarkans raksts uz atlokāmās apkakles, uzplečiem, aprocēm. Uzplečos raksts ieausts. Krekla aizdarei lieto nelielu saktiņu vai auduma lentītes.
