Vidzeme ir kultūrvēsturisks apgabals Latvijas centrālajā un ziemeļdaļā. Šī novada tautastērpi veidojušies uz seno latgaļu un lībiešu kultūras tradīciju pamata, ietekmējoties no turpmākās novada sociālekonomiskās attīstības. Vidzemē izšķir vairākus tautastērpu nēsāšanas un darināšanas apvidus: Rietumvidzemes, Ziemeļvidzemes, Lielvārdes, Piebalgas, Austrumvidzemes un Krustpils. Pēdējais no tiem kultūrvēsturiski pieskaitāms Vidzemei, lai arī administratīvi tas ietilpst Latgalē. Daugavas kreisā krasta teritorijas administratīvi ietilpst Vidzemē, tomēr kultūrvēsturiski tās pieskaitāmas Zemgalei.
Rietumvidzemes tērpu novads ietver kādreizējā Rīgas apriņķa lielāko daļu, kā arī Cēsu un Valmieras apriņķu rietumdaļu – kādreizējās Vidzemes lībiešu apdzīvotās teritorijas. Novada īpatnību veidošanos ietekmējusi ne tikai latvisko un lībisko kultūru mijiedarbība, bet arī Rīga kā liels tirdzniecības un amatniecības centrs. Šī novada tērpos saskatāmas līdzīgas iezīmes ar Ziemeļvidzemes tērpiem.
Ziemeļvidzemes tērpu novads ietver kādreizējo Valkas un Valmieras apriņķu pagastus, izņemot piejūras teritorijas. Šī novada tērpos daudz līdzīgu iezīmju ar Rietumvidzemes tērpiem.
Lielvārdes tērpu novads ietver kādreizējā Rīgas apriņķa apmēram 12 pagastu teritorijas apkārt Lielvārdei: Lielvārdes, Lēdmanes, Lauberes, Krapes, Madlienas, Meņģeles, Rembates, Jumpravas, Vērenes, Skrīveru un daļēji Kokneses un Aizkraukles. Šis tērpu novads atrodas salīdzinoši tuvu Rīgai, kur tērpu valkāšanas tradīcijas 18. un 19.gadsimtā strauji mainījās.
Piebalgas tērpu novada centrs ir kādreizējie Cēsu apriņķa Vecpiebalgas un Jaunpiebalgas pagasti, bet tajā ietilpst arī Druvienas, Rankas, Veļķu, Gatartas un Lizuma kādreizējo pagastu teritorijas. Šī novada tērpu izveidi iespaidojis tas, ka Piebalga 19. gadsimtā bija spēcīgs audēju amatnieku centrs.
Austrumvidzemes tērpu novads aptver gandrīz visu kādreizējā Madonas apriņķa teritoriju un Cēsu apriņķa austrumdaļu. Liela šī tērpu novada daļa sakrīt ar Vidzemes sēlisko izlokšņu izplatības areālu, kas veidojies latgaļu un sēļu kultūru mijiedarbībā.
Krustpils tērpu novads aptver kādreizējā Daugavpils apriņķa Krustpils, Ungurmuižas (Medņu), Vīpes, Līvānu un Aiviekstes pagastus un nedaudz tiem blakus esošās teritorijas. Kā redzams no šī uzskaitījuma, administratīvi tie ir Latgalei piederīgi pagasti, tomēr, līdzīgi kā Austrumvidzemes, arī šajā tērpu novadā saskatāma latgaļu un sēļu kultūru mijiedarbība, un tie pieskaitāmi Vidzemes tērpiem.
Autori: Marianna Inča (brunči, sievas cepure, lielais lakats), Dagnija Kupče (jaka, mētelis, ziemas cepure), Astrīda Skudrīte, "Vēverīšas" (jaka, mētelis), Dace Kupče-Bunce (krekls).
Autori: Benita Zvejniece (brunči, lielais lakats), Dace Kupče-Bunce (krekls), Daiga Pikure, "Vēverīšas" (krekls), Dagnija Kupče (veste), Astrīda Skudrīte, "Vēverīšas" (veste), Māra Krieviņa (vainags), Daiga Akmene (zeķes).
• Krekls – taisna piegriezuma garš (līdz puslielam) ar baltu izšuvumu un atlokāmu apkakli; • Brunči – jostasvietā brīvās krokās sakrokoti kupli brunči, audums svītrains vai rūtains; • Jaka – ar nedaudz pagarinātu jostasvietu un faltīm;• Galvassega – siltā ziemas cepure;• Kāju āvums – adītas garās (līdz celim) zeķes, baltas vai svītrainas;• Rotas – krekla aizdarei lieto nelielu saktiņu vai auduma lentītes.
Tērpu fotogrāfijas tuvākajā laikā tiks papildinātas ar tērpu aprakstiem un anotācijām.
Vendi – Baltijas somu iedzīvotāju grupa, kas minēta 13. gadsimta Indriķa hronikā, dzīvojuši Ziemeļrietumkurzemē, bet kuršu ekspansijas rezultātā pārcēlušies uz dzīvi pie Rīgas, bet vēlāk apmetušies latgaļu apdzīvotā teritorijā pie Cēsīm. Vendu sieviešu tērpa komplektācija un apdare bija līdzīga radniecīgo lībiešu tērpiem. 13. gadsimtā ierastos villaiņu rotājumus papildināja dzeltenas stikla masas krellītes. Tās kopā ar gredzentiņiem un rozetēm uzšuva audumam. Atkarībā no rotājuma joslas platuma, stūros veidoja dekoratīvus pušķus. Vainagu vietā sēja šauras rotātas matu lentes. Arī jostu galiem mēdza veidot metāla rotājumu. Lielākā atšķirība izpaudās rotās – tās bija vienkāršākas un tika izmantotas mazāk. Raksturīgākās no tām bija īpaša veida rotadatas un kreļļu kaklarotas, kas vērtas uz metāla stieplēm.