Latgaļu sievietes arheoloģiskā tērpa rekonstrukcija (12.gs.).
Sēļu sieviešu svētku tērpi un rotas līdzinājās latgaļu lietotajiem tērpiem. Arī sēļu sieviešu villaines bija bagātīgi rotātas ar ieaustiem bronzas rotājumiem, kas nereti noklāja audumu visā garumā. Kopā ar rotāto villaini dažkārt sedza arī vienkāršākas nekrāsotas vilnas auduma plecu segas ar krāsainu celaiņu apdari. Villaiņu saspraušanai bez saktām izmantoja arī rotadatas. No citām rotām iecienītākās bija kreļļu virtenes, vītie vai ar piekariņiem rotātie kaklariņķi, kā arī aproces – dobas, ar zvērgalvu galiem – un spirālaproces.
11. un 12. gadsimta latgaļu sievietes tērpu raksturoja grezna villaine un bagāts rotu klāsts, kas norādīja uz valkātājas īpašo stāvokli sabiedrībā. Tumši zilā villaine viscaur tika noklāta ar bronzas rotājumiem un uz krūtīm sasprausta ar saktu. No rotām greznākie bija metāla vainagi un kaklariņķi, kurus lielā skaitā lika kopā ar važiņrotu. Rokas klāja spirālaproces un vairāki gredzeni.
Par senatnē lietoto zemgaļu apģērbu nav daudz ziņu, jo tekstilmateriāli tikpat kā nav saglabājušies. Metāla rotājumi apģērbam izmantoti visai maz. Kā zīmīgu rotājuma elementu, kas raksturotu zemgaļu villaines, var minēt nelielus spirāļu piekarus, tomēr to izveide, atrašanās vieta un piestiprināšanas veids vēl precīzi nav noskaidrots. Raksturīgākā zemgaļu sieviešu rota bija krustadatas, ar kurām plecu daļā sasprauda brunčus.
Vendi – Baltijas somu iedzīvotāju grupa, kas minēta 13. gadsimta Indriķa hronikā, dzīvojuši Ziemeļrietumkurzemē, bet kuršu ekspansijas rezultātā pārcēlušies uz dzīvi pie Rīgas, bet vēlāk apmetušies latgaļu apdzīvotā teritorijā pie Cēsīm. Vendu sieviešu tērpa komplektācija un apdare bija līdzīga radniecīgo lībiešu tērpiem. 13. gadsimtā ierastos villaiņu rotājumus papildināja dzeltenas stikla masas krellītes. Tās kopā ar gredzentiņiem un rozetēm uzšuva audumam. Atkarībā no rotājuma joslas platuma, stūros veidoja dekoratīvus pušķus. Vainagu vietā sēja šauras rotātas matu lentes. Arī jostu galiem mēdza veidot metāla rotājumu. Lielākā atšķirība izpaudās rotās – tās bija vienkāršākas un tika izmantotas mazāk. Raksturīgākās no tām bija īpaša veida rotadatas un kreļļu kaklarotas, kas vērtas uz metāla stieplēm.
Kuršu sieviešu apģērbā ļoti ilgi saglabājās senās tērpu darināšanas un komplektēšanas tradīcijas.
14. gadsimtā latgaļu tērpus skāra lielas pārmaiņas. Tumši zilās villaines ar ieausto bronzas gredzentiņu rakstu nomainīja rūtainas vai joslās rakstainas plecu segas no vilnas un lina. Izmainījās aproču formas un ornamenti. Gan villaiņu, gan arī vainagu rotāšanai izmantoja dzeltenas stikla pastas krellītes, sīkas bronzas spirālītes un alvas-svina rozetes. Metāla vainagusnomainīja no auduma darinātie ar uzšūtu rotājumu joslām. Pēc senas tradīcijas tiem mugurpusē pievienoja piekarus, kas darināti no krāsotiem vilnas pavedieniem un bronzas spirālītēm. Piekari noslēdzās ar grezniem rombveida pinumiem. Pamazām izzuda arī senāk raksturīgie metāla kaklariņķi, ko aizstāja ar ievesto stikla kreļļu un kauri gliemežvāku kaklarotām.