Tautastērpi
Tūjas sievas ziemas tērps
• Krekls – taisna piegriezuma garš (līdz puslielam) ar baltu izšuvumu un atlokāmu apkakli; • Brunči – jostasvietā brīvās krokās sakrokoti kupli brunči, audums svītrains vai rūtains; • Jaka – ar nedaudz pagarinātu jostasvietu un faltīm;• Galvassega – siltā ziemas cepure;• Kāju āvums – adītas garās (līdz celim) zeķes, baltas vai svītrainas;• Rotas – krekla aizdarei lieto nelielu saktiņu vai auduma lentītes.
Zemgales novada sievas tautastērps
• Krekls – taisna piegriezuma garš (līdz puslielam) ar baltu izšuvumu un atlokāmu apkakli; • Brunči – jostasvietā ielocēs salikti kupli brunči, audums ar stateniskām raksta joslām;• Veste – tumši zaļa, pieguloša, bez rotājuma;• Villaine – balta, ar nelielu ieaustu rotājuma joslu un apaudu; • Galvassega – tilla auduma cepure, virs kuras tiek siets salocīts zīda lakats;• Kāju āvums – adītas garas (līdz celim) zeķes;• Rotas – villaini sasprauž ar lielu balta metāla “burbuļsaktu”, krekla aizdarei lieto vienu vai vairākas, nelielas baltmetāla saktiņas. Ap kaklu var likt sudraba bumbu krelles.
Talsu novada sievas tērps
• Krekls – taisna piegriezuma garš (līdz puslielam) ar baltu izšuvumu un atlokāmu apkakli; • Brunči – jostasvietā ielocēs salikti kupli, vertikāli svītraina auduma brunči;• Veste – tumšas krāsas, pieguloša, bez rotājuma;• Villaine – balta, ar nelielu izšūtu saulītes motīva rotājumu stūros un mestām bārkstīm galos; • Galvassega – smalka žakarda auduma cepure;• Kāju āvums – adītas garas (līdz celim) rakstaini adītas zeķes;• Rotas – krekla aizdarei lieto vienu nelielu baltmetāla saktiņu.
Latgaļu sievietes arheoloģiskais tērps
Latgaļu sievietes arheoloģiskā tērpa rekonstrukcija (12.gs.).
12. gadsimta sēļu sievietes tērpa rekonstrukcija
Sēļu sieviešu svētku tērpi un rotas līdzinājās latgaļu lietotajiem tērpiem. Arī sēļu sieviešu villaines bija bagātīgi rotātas ar ieaustiem bronzas rotājumiem, kas nereti noklāja audumu visā garumā. Kopā ar rotāto villaini dažkārt sedza arī vienkāršākas nekrāsotas vilnas auduma plecu segas ar krāsainu celaiņu apdari. Villaiņu saspraušanai bez saktām izmantoja arī rotadatas. No citām rotām iecienītākās bija kreļļu virtenes, vītie vai ar piekariņiem rotātie kaklariņķi, kā arī aproces – dobas, ar zvērgalvu galiem – un spirālaproces.
11.–12. gadsimta latgaļu sievietes tērpa rekonstrukcija
11. un 12. gadsimta latgaļu sievietes tērpu raksturoja grezna villaine un bagāts rotu klāsts, kas norādīja uz valkātājas īpašo stāvokli sabiedrībā. Tumši zilā villaine viscaur tika noklāta ar bronzas rotājumiem un uz krūtīm sasprausta ar saktu. No rotām greznākie bija metāla vainagi un kaklariņķi, kurus lielā skaitā lika kopā ar važiņrotu. Rokas klāja spirālaproces un vairāki gredzeni.
11. gadsimta zemgaļu sievietes tērpa interpretācija
Par senatnē lietoto zemgaļu apģērbu nav daudz ziņu, jo tekstilmateriāli tikpat kā nav saglabājušies. Metāla rotājumi apģērbam izmantoti visai maz. Kā zīmīgu rotājuma elementu, kas raksturotu zemgaļu villaines, var minēt nelielus spirāļu piekarus, tomēr to izveide, atrašanās vieta un piestiprināšanas veids vēl precīzi nav noskaidrots. Raksturīgākā zemgaļu sieviešu rota bija krustadatas, ar kurām plecu daļā sasprauda brunčus.