Tautastērpi
13. gadsimta vendu sievietes tērpa rekonstrukcija
Vendi – Baltijas somu iedzīvotāju grupa, kas minēta 13. gadsimta Indriķa hronikā, dzīvojuši Ziemeļrietumkurzemē, bet kuršu ekspansijas rezultātā pārcēlušies uz dzīvi pie Rīgas, bet vēlāk apmetušies latgaļu apdzīvotā teritorijā pie Cēsīm. Vendu sieviešu tērpa komplektācija un apdare bija līdzīga radniecīgo lībiešu tērpiem. 13. gadsimtā ierastos villaiņu rotājumus papildināja dzeltenas stikla masas krellītes. Tās kopā ar gredzentiņiem un rozetēm uzšuva audumam. Atkarībā no rotājuma joslas platuma, stūros veidoja dekoratīvus pušķus. Vainagu vietā sēja šauras rotātas matu lentes. Arī jostu galiem mēdza veidot metāla rotājumu. Lielākā atšķirība izpaudās rotās – tās bija vienkāršākas un tika izmantotas mazāk. Raksturīgākās no tām bija īpaša veida rotadatas un kreļļu kaklarotas, kas vērtas uz metāla stieplēm.
13.–14. gadsimta kuršu sievietes tērpa rekonstrukcija
Kuršu sieviešu apģērbā ļoti ilgi saglabājās senās tērpu darināšanas un komplektēšanas tradīcijas.
11. gadsimta lībiešu karavīra tērpa rekonstrukcija
Lībieši vīriešu tērpus veidoja atturīgi. Tikai atsevišķos gadījumos tiem ir konstatēta īpaša apdare. Ar rotājumiem izcēla jakas kakla iegriezuma malas, kuras apšuva ar alvas-svina rozešu rindām. Jakas kakla iegriezuma lejasdaļa tika aizsprausta ar saktu, bet ap vidu lika ādas jostu ar greznā ādas makstī piekarinātu nazi. Rotu skaits vīriešiem bija neliels – tikai viena sakta apģērba saspraušanai, viena vai divas aproces un gredzens.
14. gadsimta latgaļu sievietes tērpa rekonstrukcija
14. gadsimtā latgaļu tērpus skāra lielas pārmaiņas. Tumši zilās villaines ar ieausto bronzas gredzentiņu rakstu nomainīja rūtainas vai joslās rakstainas plecu segas no vilnas un lina. Izmainījās aproču formas un ornamenti. Gan villaiņu, gan arī vainagu rotāšanai izmantoja dzeltenas stikla pastas krellītes, sīkas bronzas spirālītes un alvas-svina rozetes. Metāla vainagusnomainīja no auduma darinātie ar uzšūtu rotājumu joslām. Pēc senas tradīcijas tiem mugurpusē pievienoja piekarus, kas darināti no krāsotiem vilnas pavedieniem un bronzas spirālītēm. Piekari noslēdzās ar grezniem rombveida pinumiem. Pamazām izzuda arī senāk raksturīgie metāla kaklariņķi, ko aizstāja ar ievesto stikla kreļļu un kauri gliemežvāku kaklarotām.
11.-12. gadsimta vīrieša tērpa interpretācija
Vīriešu ikdienas apģērbs sastāvēja no linu krekla, vilnas auduma biksēm, jakas, sietavām un cepures. Tajā tikpat kā neizpaudās nekādas etniskas pazīmes vai atšķirības, jo apģērbs bija lietišķs un bez īpašiem greznojumiem. Kājās vilka ādas puszābakus, virsējo apģērbu nostiprināja ar ādas jostu, kas reizēm bija rotāta apkalumiem. Rotas vairāk izmantoja praktiskai vajadzībai – kreklu un jaku saspraušanai. Greznumlietas lietoja nelielā skaitā – dažkārt vīrieši lika uz rokām aproces un pirkstos vilka gredzenus. Tikai augsti situēti sabiedrības locekļi valkāja vairāk rotu, un tās bija īpaši kvalitatīvas.
Dienvidlatgales sievu/meitu tautastērps
Latgale ir kultūrvēsturisks apgabals Latvijas austrumdaļā. Tās ir seno latgaļu apdzīvotās teritorijas, kur vērojama aktīva mijiedarbība ar kaimiņos esošajiem slāvu un daļēji arī Baltijas somu etnosiem. Daudzu gadsimtu garumā tā bijusi etniski un reliģiski jaukta teritorija. Latgalē izšķir divus tautastērpu novadus: Ziemeļlatgale un Dienvidlatgale.Dienvidlatgales tērpu novads aptver kādreizējo Daugavpils, Rēzeknes un Ludzas apriņķa lielāko daļu, par robežšķirtni aptuveni uzskatot senāko Kārsavas, Mērdzenes un Nautrēnu pagastu teritoriju. Kādreizējā Daugavpils apriņķa rietumdaļa, kas veido Krustpils tautastērpa novadu, pieskaitāms Vidzemes tautastērpiem.
